Latvijas mākslas klasika

Savā zinātnieka karjeras laikā izstrādāto pieeju lietām Guntis Belēvičs izmanto arī mākslas krājuma veidošanā, pamatojot darbu atlasi zinātniskā sistematizācijā un digitalizācijā, kā arī katra autora devuma un vispārējā konteksta izvērtējumā. Kolekcijas papildināšanā sākotnējais impulss visbiežāk ir saistīts ar to, vai mākslas darbs "uzrunā". Pēc

tam seko izvērtējums, "kādu vietu šis darbs ieņem uz māksliniekla mākslas nogriežņa". Kolekcionārs Latvijas mākslu ir meklējis gan Latvijā, gan arī ārpus tās robežām – pie mākslinieku mantiniekiem, citiem kolekcionāriem, galerijās un izsolēs. Daudzas ekspozīcijā redzamās gleznas un grafikas piedzīvo renesansi, pateicoties restauratoru pūlēm.

Ekspozīcija ir Latvijas mākslas panoptikums, kas aptver laika posmu no 18. gadsimta līdz 20. gadsimta beigām. Tā atspoguļo veidu, kādā darbi atrodas privātā krājumā, kur uz sienām nav vietas tukšumam.

Šādu mākslas blīvumu izkopa franču Akadēmija 17. gadsimta beigās. Līdzīgu lietu koeksistenci mēs redzam pilīs un baznīcās, kur dažādos laikos radītas lietas veido vēsturisko interjeru.

Izstādes kārtojuma pamatā ir laika plūsma. Secību nosaka gadskaitlis vai periods, kurā mākslas darbs ir tapis. Hronoloģiskais

princips ļauj integrēt vienotā veselumā arī tās parādības, kas parasti paliek ārpus tematiskajiem nošķīrumiem.

Visi mākslas darbu autori pieder klasiķu lokam, citiem vārdiem, autori vairs nav starp dzīvajiem. Ekspozīcija sākas ar Kurzemes hercoga Pētera Bīrona galma mākslinieka Frīdriha Hartmaņa Barizjena gleznotajiem diviem portretiem un

noslēdzas ar Ausekļa Baušķenieka grotesko skatījumu uz realitāti. Bet viss kopums – 222 izstādītās vienības atklāj Latvijas mākslu, ļaujot izsekot Latvijas ideāliem, vēsturiskajām peripetijām un nācijas radošā gara centieniem.