Latvijas mākslas klasika

N. Bogdanovs-Beļskis ir ārlaulības bērns. To parāda viņa uzvārda pirmā daļa, savukārt otro daļu uzvārdam pievienoja kā vietvārdu 1903. gadā. Viņš mācījās Trīsvienības Sergija klostera (Троице-Сергиевская лавра) zīmēšanas skolā (1882-1883), Maskavas glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā (1884-1889), Pēterburgas Mākslas akadēmijas Augstākajā mākslas skolā (1894-1895) pie Iļjas Repina. Pēc tam mākslinieks papildinājās Parīzē gleznotāja Fernāna Kormona studijā un Filipo Kolarossi mākslas skolā nostiprināja zīmēšanas iemaņas. Parīzē plenēra glezniecības ietekmē mākslinieka kolorīts kļuva gaišāks un intensīvāks.

Bogdanovs-Beļskis iekļāvās peredvižņiku (Ceļojošo izstāžu biedrības) kustībā, gleznoja Krievijas sabiedrību – zemniecības, muižniecības un inteliģences pārstāvjus. Īpašu uzmanību viņš veltīja bērniem. 1903. gadā mākslinieks ieguva akadēmiķa grādu un 1914. gadā kļuva par Pēterburgas Mākslas akadēmijas īsteno locekli.

1921. gada septembrī Bogdanovs-Beļskis emigrēja no “sarkanās” Krievijas un apmetās Rīgā, “baltajā Baltijā”. Ar Vilhelma Purvīša atbalstu 1921. gada decembrī viņš sarīkoja personālizstādi pilsētas Mākslas muzejā, parādot 52 gleznas, kas bija tapušas Krievijā. Starp daudzajiem portretiem bija arī “Simfonija”1, kur četras meitenes baltos garos tērpos no la belle époque muzicēja pie pianīna apbrīnojamā dvēseļu saskaņā. Te virmoja krāsu, skaņu un gaismu sinestēzijas meklējumi, kas gadsimtu mijā nodarbināja ne tikai Džeimsu Vistleru. Bogdanovs-Beļskis mājās spēlēja pianīnu un labprāt atveidoja muzicējošus bērnus.

Atšķirībā no Vistlera noskaņu portretiem Bogdanova-Beļska ieinteresētība kolorītā bija pārāk liela, lai upurētu krāsainību uz vispārinājuma altāra. Māksliniekam bija svarīgi balto un rozā toņu peoniju buķetes akordu izspēlēt uz nošu papīra un muižniecības atvašu tērpiem, silto un ļoti spožo sveču gaismu pretstatīt vēsajai ainavai, kas paveras aiz verandas lielajiem logiem. Vērtējot “Simfoniju”, žurnālists Viktors Tretjakovs fiksēja sarežģīto uzdevumu: mākslinieks vienā darbā apvienoja divus atšķirīgus gaismas avotus – ziemeļu romantiķu iecienīto mijkrēsli, kas ietin ezeru zilgmē, un sveču liesmu nospriegoto telpu, kurā asus kontrastus veido ēnas. Taču risinājumam žurnālists piedēvēja salkanību, lietišķi pamācot akadēmiķi: “Viņam ir nesamierināmas un nepamatotas divas stihijas: lauku, tautiskā, zemnieciskā un mīkstā, inteliģentā, estētiskā. Viņš ir mīksts, neizlēmīgs autors. Viņam ir obligāti jāsarauj ar vienu un jānododas otram. Lauku sadzīve un ainava un vispār ne pārāk izsmalcinātas lietas viņam ir radniecīgākas. Te tomēr viņš ir viengabalains.”2 Pēc politiskajiem un sociālajiem satricinājumiem bija iestājies jūgendstila nolieguma posms, kas ilga līdz 1980. gadiem.

Līdz iekļaušanai kolekcijā 2006. gadā glabājās pie kolekcionāra Eduarda Jansona atraitnes.

Reproducēts: Ligers Z. Bogdanoff-Belsky. Leben und Werk des russischen Malers. R.: 1943, S. 8.

1 Лапидус Н. Богданов-Бельский. 2005, М.: Белый город, стр. 25.

2 Третьяков В. Богданов-Бельский (На вернесаже) // Сегодня, 7 декабря 1921 года, No 279.