Latvijas mākslas klasika

J. Soikāns piedzima pašvaldības darbinieka ģimenē. No 1940. līdz 1944. gadam mācījās Latvijas Mākslas akadēmijā. 1943. gadā Soikānu iesauca latviešu leģionā, kur viņš dienēja kā kara ziņotājs. Sākot ar 1945. gadu, dzīvoja Vācijā, glezniecībā interpretēja bēgļu un karavīru pārdzīvojumus, izmantojot modernisma pieredzi. 1950. gados viņa ekspresionisma vietā nāca formu ģeometrizācija, „ritmiski līniju spieti”.1 1970. gadu sākumā saistībā ar pedagoģisko darbību Soikāns izstrādāja kibernētiskās estētikas teoriju kā modernās mākslas pedagoģijas modeli un turpināja gleznot. „Reālisma veidu, kādā es strādāju, Dortmundas Modernās

mākslas muzeja direktors Dr. E. Thiemann nosauca par maģiskam reālismam piederošu mākslu. Neskatoties uz to, ka teorētiski mani darbi stāv tuvu industrijas un tehnoloģijas tematikas lokam, viņš raksturoja tos kā tādus, kas nav visa tā mehānisks atspoguļojums, bet izaug no zinātnieku smadzenēs radītā pasaules realitātes redzējuma saņemtiem impulsiem, pie tam neaprakstot tikai redzēto, bet atdodot audeklam saņemtos iespaidus pusvārdos.“2

Darbs iekļauts kolekcijā 2005. gadā.

1 Soikāns J. Cit. Pēc: Sildegs A. Soikans par Soikanu // Latvju Māksla, 1984. gads (11), 1021. lpp.

2 Turpat, 1027. lpp.