Latvijas mākslas klasika

J. Liepiņš piedzima dzelzceļa tilta sarga ģimenē. Mācījās Jūlija Madernieka studijā (1910-1911), Kazaņas mākslas skolā (1911-1913) un Mihaila Bernšteina studijā Pēterburgā (1913-1917). Pēc studijām Pēterburgā Liepiņu saistīja kubistiski lauzītas formas, “kas mākslinieka darbos parādās līdz pat 20. gs. 20.-30. gadu mijai.”1 Taču daudz vairāk par stilizāciju viņu vilināja negausīgi dzīves garšas meklējumi. Liepiņš bija biežs viesis Daugavas krastmalas krogos, kur “dzēra kā kurpnieks” un izcēlās ar kauslīgo dabu. Daudzu gadu garumā krogus atmosfēra rosināja mākslinieku, izvēršoties autobiogrāfiskā motīvā. Liepiņa zīmējumos un gleznās ar iejūtu un izpratni iemiesojās dzērāji, kaušļi, viesmīles, vijolnieki un ermoņiku muzikanti. Pats Liepiņš, tāpat kā gleznotāji Otis Skulme, Valdemārs Tone un tēlnieks Emīls Melderis, labi spēlēja vijoli.

Liepiņa zīmējumā “Spēlmanis” kubisma elpu “nodod” telpas elementu akcentētā stūrainība, kas savienota ar līnijas vijīgumu figūrās un tonālo laukumu mīkstinājumu. Dzīves nervs balansē uz asuma un maiguma robežas.

Muzikanta un krogus meitas motīvu mākslinieks atkārtoja 1940. gadā, kad Aleksandram Čakam par varoņepu “Mūžības skartie” Annas

Brigaderes komiteja piešķīra rakstnieces prēmiju 4000 latu apmērā2 un dzejnieka draugi sarūpēja dāvanu – pašrocīgi pagatavoto “Rakstu un zīmējumu grāmatu”3. Prāva izmēra sējumā bija arī Liepiņa ogles zīmējums. Tas deva impulsu Čaka poēmai “Spēlē, Spēlmani!” (1944).

Savukārt dzejnieks Imants Ziedonis un režisors Pēteris Pētersons pēc Čaka darbu motīviem radīja Jaunatnes teātrī tāda paša nosaukuma izrādi (1972). Scenogrāfiju veidoja Ilmārs Blumbergs. Uz skatuves atradās piecas gultas, virs katras no tām viens un tas pats zīmējums – Spēlmanis un viņa līgava baltā tērpā – Dzejnieka fantāzijas auglis. Izrāde kļuva leģendāra. Ar grandioziem panākumiem to spēlēja 14 gadus, un Blumbergam nācās uzzīmēt kādus 50 Liepiņa spēlmaņus melnā guašā. Butaforijas darināja uz marles, kuru aplīmēja ar papīru, lai zīmējumu varētu sarullēt. Blumbergs zīmēja droši un vienkāršoti, jo attēliem bija jābūt skatāmam pa gabalu.

Darbs iekļauts kolekcijā 2002. gadā.

1 Daugule S. Nepazīstamais Jānis Liepiņš // Studija, 2001, 16, 80. lpp.

2 V. Rūmnieka komentārs: A. Čaks. Kopoti raksti. 2. sējums. R.: Zinātne, 1992, 425. lpp.

3 LABR, A. Čaka fonds, XIII.