Latvijas mākslas klasika

1922./23. gada ziemā U. Skulme apmeklēja skicēšanas seansus Kolarosi akadēmijā Parīzē, kur zīmēja modeļus ar Pablo Pikaso neoklasicistisko deformāciju, mainot figūru proporcijas un pārspīlējot ķermeņa daļu masivitāti.1 Atgriežoties dzimtenē, viņš turpināja attīstīt šo stilu, ienesot tajā laikmeta skatījumu uz vēsturi.

Skulme bija sociāldemokrāts, kas kreisuma dēļ Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tika uzskatīts par sarkano. Viņa plakāts “Revolūcijas muzeja izstāde. 1905. gads Latvijā” aicināja skatītājus uz Akas ielu 10, kur trešajā stāvā bija iekārtota ekspozīcija: proklomācijas, legāli un nelegāli izdevumi, zīmējumi, “golgātu uzņēmumi” Koknesē, Kazdangā, Cīravā, Talsos, Ainažos, kur “spīdzināti un šauti latvju revolucionāri 1905. un 1906. gadā”, soda ekspedīciju nopostītās mājas, izsūtījuma vietas Sibīrijā, revolucionāru kaldinātie dunči un zobeni, katordznieku kāju važas un roku dzelži, “spīdīgs vinčesters un brauniņa revolveris”2, uz nāvi notiesāto vēstules un “saraksts ar 207 provokatoriem, no kuriem dažs vēl tagad ģiftē gaisu ar savu nāvīgo elpu”.3 Muzeju atklāja sociāldemokrāts, biedrs Fēlikss Cielēns.

Skulmes plakāta meta tēlojošā daļa “1905. gads. Cīņa” (1926, papīrs, zīmulis, 41 x 46 cm, LNMM) atšķiras tikai ar dažām detaļām zīmējumā, un tajā nav izmantota sarkanā krāsa. Skulme nestrādāja estampa tehnikās, un, visticamāk, zīmējumu uz litogrāfijas akmens pēc precīzā parauga spoguļattēlā pārnesa litogrāfijas meistars.

Plakāta priekšplānā redzama 1905. gada revolucionāre sarkanā lakatiņā ar brauniņu – tāds brauniņš piederēja arī Skulmem –, un cīņas upuris ar afektā savilktām plaukstām. Vidusplānu ieņem plintnieks ar šāvienam paceltu divstobreni un kaislīgs aģitators. Kompozīcijas piramīdu vainago karognesējs zirgā. Fonā liesmo latviešu aizdedzinātā vācbaltu muiža. Tēlojums iecerēts grodi slavinošā intonācijā. Ja 19. gadsimtā ļaunprātīgu

dedzināšanu nešaubīgi uzskatīja par grēku, tad pēc 1905. un 1906. gada, kad soda ekspedīcijas nodedzināja apmēram 300 zemnieku māju un nošāva apmēram 1800 cilvēku, teroristi sadalījās savējos un svešajos.

Izstrādājot agrāro reformu 1920. gadā, Satversmes sapulce LSDSP ietekmē nolēma nemaksāt muižniekiem par atsavināto zemi.4 Tieši LSDSP kultivēja uzskatu, ka agrāro reformu ievadīja 1905. gada cīnītāji. 1926. gada 14. aprīlī tika izveidota Latvijas vēstures pētīšanas biedrība “Piektais gads”, kas gādāja, lai revolūcijas dalībnieku pensijas tiktu pielīdzinātas cietušo karavīru pensijām.5

Skulmes plakātā veidojas manierīga berze starp antikizējošo, no tēlniecības aizgūto formu – baltiem acu āboliem, stīvām matu sprogām un paša Ugas desmit gadu vecumā piedzīvotā notikuma spriedzi. Bailēs no tukšuma mākslinieks kļūst pļāpīgs: brīvajās vietās parādās vēl pāris galvu, mēslu dakšas, izkapts un vēl viens sarkanais karogs.

Plakāts iekļauts kolekcijā 2006. gadā.

Izstādīts: Publiskie spoguļi. Plakāti. 1863-2006. LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”, 2006.

Reproducēts: Publiskie spoguļi. Plakāti. 1863-2006 [Katalogs] / Sast. un teksta autore R. Umblija. 2006.

Vecmeistaru glezniecība. Izsoles katalogs III. Galerija “Birkenfelds”. 2006. [bez lpp. nr.]

1 Brasliņa A. Ugas Skulmes zīmējumu cikls “Nabagu bībele” // Krāj.: Latvijas māksla tuvplānos / Sast. K. Ābele, Neputns, 2003, 112. lpp.

2 J-ts. Revolūcijas muzejā I // Sociāldemokrāts. 1926. 28. I, nr. 21, 3. lpp.

3 J-ts. Revolūcijas muzejā II // Sociāldemokrāts. 1926. 29. I, nr. 22, 3. lpp.

4 Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Jumava, 2005, 173. lpp.

5 Latviešu konversācijas vārdnīca / Galv. red. A. Švābe, A. Būmanis, K. Dišlers. R.: grāmatu apgādniecība A. Gulbis, 1937-1938, 32041. sleja.