Latvijas mākslas klasika

A. Gruzdins cēlies no Rīgas sīkpilsoņu vai amatnieku aprindām. Mācījās Minhenes Mākslas akadēmijā (1859-1864) pie Vilhelma fon Kaulbaha. 1864. gadā atgriezās Rīgā, gleznoja portretus un ainavas, Varakļānu evaņģēliski luteriskai baznīcai darināja altārgleznu “Kristus Ģetzemanes dārzā” (1879).

Gruzdina gleznotā Jēzus Kristus ikonogrāfija sasaucas ar Mateja un Marka evaņģēlijā aprakstīto epizodi, kad Dieva dēlu pirms krusta nāves zaimoja kā jūdu ķēniņu, uzvelkot viņam purpura drānas un galvā uzliekot ērkšķu vainagu. Akadēmiskā glezniecība Jēzus apģērba purpuru izspēlē ar divu krāsu akordu, izceļot asinsupura klātesamību.

Savukārt sievietes atveids ir simetrisks Jēzus Kristus tēlam. Tas ļauj pieņemt, ka darbi iecerēti kā diptihs. Pēc Jāņa evaņģēlija

(19:25) “pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte, viņa mātesmāsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna.” Tiešu norādi uz Dievmāti dodapmetņa zilā krāsa, kas tiek asociēta ar Mariju.

Reliģiskā pārdzīvojuma klasicizējošajā arsenālā iekļaujas Aristoteļa definētais laika, telpas un notikuma vienības princips, apgarots skatiens, skopa žestu valoda, dievišķo gaismu izstarojoša vai dievišķi apgaismota seja, patika pret drapērijām. Askētiskā forma un apzināts miesas bālums vedina uz pārdomām par garīgumu. Gruzdina gleznojums ir plāns, triepiens lazējošs, gaismēnas modelētas jūtīgi.

Darbi līdz iekļaušanai kolekcijā 2006. gadā atradās privātīpašumā Vācijā.

Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850-1916. R.: Zinātne, 1996, 53.-54. lpp.