Latvijas mākslas klasika

Būdams Minhenē, Plīte-Pleita specializējās oforta tehnikā pie Hermaņa Ceilingera. Viņš izmantoja cinka plates, kas bija lētākas par vara platēm, un sadarbojās ar iespiedmeistaru, jo “spiestuves darbs tam licies pārāks par paša primitīvi izvestiem novilkumiem.”1 1913. gadā mākslinieks atgriezās Rīgā un darbojās kā grafiķis.

Pēc kara “viņš prātoja par spiedes iegādāšanos, jo pagatavot nospiedumus vienīgi ar kauliņa palīdzību, kā viņš to vienmēr darīja, nācās ārkārtīgi grūti un pie tam nospiedumi iznāca plankumaini.”2

Kara pārdzīvojumi un frontes slimības ietekmēja mākslinieka psihisko veselību un

dzīves izjūtai piešķīra traģisku intonāciju. Plītes-Pleitas mākslā, kas līdz tam balstījās uz objektīvu īstenības tēlojumu, parādījās simboliska rakstura kompozīcijas. Tās atspoguļoja psihes darbību – bailes no likteņa, sievietēm, savas niecības apziņu nāves tuvumā.

“Sapnis” vizualizē aszobainā monstra ārprātīgās acis. Tās skatās pāri cilvēka figūriņai-marionetei, kas šūpojas virs bezdibeņa, iesieta vienā auklā. Aklajā tumsā cilvēka vienīgais sabiedrotais ir pūce, goijisku šausmu lieciniece.

1 Peņģerots V. Alfreds Plīte-Pleita. R.: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 39. lpp.

2 Turpat, 64. lpp.