Latvijas mākslas klasika

Pirmā pasaules kara notikumus Grosvalds atspoguļoja ar žurnālistisku tiešumu. Vispirms viņa darbos parādījās bēgļi. Kad 1916. gada 8. martā Grosvaldu atzina par piemērotu karadienestam un ieskaitīja bataljonā kā praporščiku, viņš nokļuva kaujas pozīcijās. Būdams jātnieku spridzinātāju komandas sastāvā, mākslinieks turpināja savus vērojums fiksēt neliela izmēra darbos. Dinamiska kara ainas tajos ir retums. To viņš izskaidroja ar pozīciju kara raksturu. “Lielās milzu armijas ierakās zemē, slēpās grāvjos un blindāžos. Tipiskais vairs nav cīņa, bet slēpšanās, maskēšanās. Paslēptās batarejas šauj uz pašiem šāvējiem neredzamu mērķi, matemātiski aprēķinot attālumu. Galvenais nāves nesējs, ložmetēju apkalpotājs, mierīgi sēd aiz tērauda vairoga pie sava ieroča krēsliņā kā organists pie ērģelēm, kamēr tur, kaut kur verstes attālumā, krīt viņa pļāvums. Cīņa iet uz attālumu – un to māksliniekam grūti tēlot. No otras puses, atsevišķais kareivis spēlē mazu lomu. Tipiskais ir lielo masu kustība, veselu armiju atkāpšanās,

viesuļa uguns blāzmas pār visu apvārsni, frontei izplešoties vairāk desmit verstu platumā. Māksliniekam jāpaliek par peizāžistu.”1

1916. gada 3. jūlijā 6. Tukuma bataljons devās uzbrukumā pāri staignai pļavai zem vācu ložmetēju uguns. Pirmā vācu ierakumu līnija tika ieņemta un noturēta sešas dienas.2

Grosvalda “Šausmu aleja”, kuras varianti glabājas LNMM un Nacionālajā muzejā Stokholmā, dokumentē šajā kaujā ievainotos, kuri atgriežas no pārsiešanas. “Tumsā neredz sāpīgos vaibstus un sakostos zobus – spīd tikai sniegbaltie apsējumi, kam rokā, kam galvā, – šie visi vēl paši var iet līdz izdalīšanas punktiem.”3

Līdz iekļaušanai kolekcijā 2007. gadā darbi glabājās pie tēlnieka un mākslas zinātnieka Kārļa Baumaņa.

1 Grosvalds J. Cit. pēc: Kļaviņš E. Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla. R.: Neputns, 2006, 184. lpp.

2 Kļaviņš E. Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla. R.: Neputns, 2006, 179. lpp.

3 Grosvalds J. Citēts pēc: Kļaviņš E. Džo. 179. lpp.