Latvijas mākslas klasika

R. Sutas tēvs bija tirgotājs, māte – pārtikas veikala vadītāja. Suta dažus mēnešus mācījās Jūlija Madernieka studijā (1913), pēc tam Rīgas mākslas skolā (1913-1915). 1915. gadā kopā ar ģimeni Suta evakuējās uz Pēterburgu. Viņš turpināja izglītību Penzas mākslas skolā, kuru pabeidza 1917. gadā. Tad sekoja dienests 5. Zemgales strēlnieku pulkā Pēterburgā. 1919. gada lielinieku laiku viņš sagaidīja Rīgā.

Suta kļuva par ekspansīvāko modernisma jeb, kā toreiz teica, “kreisā virziena”1 ruporu. Sākotnējos impulsus ieguva Maskavas privātajās kolekcijās, krievu avangarda izstādēs un publikācijās. 1922. gada beigās ar Kultūras fonda stipendiju Suta un Aleksandra Beļcova devās uz ārzemēm, mākslinieciskos mērķus apvienotot ar kāzu ceļojumu.

1923. gada decembrī Valsts Mākslas muzejā pilī Rīgas mākslinieku grupa sarīkoja otro izstādi, kas izpelnījās pārmetumus par “Parīzes šniti” un “Rozenberga salona sliktu kopiju”2. Brāļu baronu Leona un Pola Rozenbergu salonos redzēto Suta pats bija aprakstījis žurnālā “Ritums”, un nu mākslinieks metās polemikā: “... franču lielie meistari ir radījuši lielo objektīvo mākslas principu noskaidrošanas darbu. Šie atrastie principi, būdami objektīvas dabas, ir iespaidojuši kā tādi lielā mērā visas pasaules mākslas meklējumus, un labi, ka mūsu jaunā mākslinieku paaudze atsakās no individueliem putrojumiem un tiecas daudz maz mākslinieciski objektīvās formās iemiesot savus pārdzīvojumus. (..) Pēc kādiem Rozenberga meistariem un viņu darbiem ir veidoti Rīgas mākslinieku grupas darbi?”3 nerimās Suta. Nākamajā dienā viņš saņēma operatīvu atbildi “Ilustrētā Žurnāla” atvērumā: Sutas klusās dabas reprodukcijai blakus bija novietota Žannerē klusā daba: “Salīdzinot Romana Suttas un franču mākslinieka Žanneré gleznu reprodukcijas, jāsaka, ka kopēšanā tāļāk iet vairs nevar. (...) Izstāde paliek mums sveša: pāršķeltās gitares, mandolīnes, vāzes un arku motīvi un vīnogu ķekari, pārcelti no Parīzes uz Rīgas audekļiem, ir mums sveši.”4

Suta iesūdzēja “Ilustrētā Žurnāla” redaktoru Rihardu Bērziņu Rīgas apgabaltiesā par goda laupīšanu. Talkā nāca Žanerē, kas vēstulē paskaidroja, ka “Sutas glezna darināta pēc kubisma, bet paša Žanerē glezna – pēc

pūrisma principiem”.5 Tiesa redaktoru attaisnoja.

Arī “Klusā daba ar cukurgalvu” stilistiski ir pietuvojusies pūrismam – Suta Parīzē bija iepazinies ar arhitektu Lekorbizjē un Amedē Ozanfānu – , taču paši priekšmeti nenoliedzami iekļaujas Rīgas vidē, vēl vairāk, gastronomiskais uzstādījums uzrāda gluži vai ģimeniskas saites. “Klusā daba ar cukurgalvu” varētu iederēties Sutas mātes Natālijas Amālijas “Pavāru grāmatā” (1930) kā “rauta galda” esenciāls izvilkums: te ir augļu trauks, divi zaļi āboli un pārgriezts zaļš bumbieris, tumša, gandrīz melna vīna pudele un rūpnieciski ražota importa cukurgalva, par kuras zilo ietinamo papīru atminas Kaucmindes skolu beigušās saimnieces. Pēdējās cukurgalvas Latvijā manītas vēl II pasaules kara gados. Cukuru skaldīja uz speciāla paliktņa, aplēja ar rumu un aizdedzināja. Izkausētā masa pilēja klāt karstvīnam – šo dzērienu vācieši sauc par “Glühvein”. Romantiskajā noskaņā iekļaujas arī trijstūra lineāls kā Sutas mīlestība uz ģeometriju un modernisma arhitektūru.

1941. gadā Suta devās uz Padomju savienību un strādāja Tbilisi kinostudijā. 1943. gadā viņš tika apcietināts un 1944. gada jūlijā nošauts.

“Klusā daba ar cukurgalvu” pēc 1990. gada izstādēm Vācijā muitas nosacījumu dēļ tika atvesta uz Rīgu, bet pēc tam Tatjana Suta to pārdeva kādam Vācijas interesentam. Darbs iekļauts kolekcijā 2007. gadā.

Izstādīts: Unervartete Begegnung: Lettische Avantgarde. 1910-1935. Berlin, Staatliche Kunsthalle; Köln, Wienand, 1990.

1 Dombrovskis J. Latvju māksla. R.: Valtera un Rapas akciju sabiedrības izdevums, 1925, 160. lpp.

2 Dombrovskis J. Rīgas mākslinieku grupas izstāde // Latvijas Vēstnesis. 1923. gada 6. dec., nr. 274, 3.-4. lpp.

3 Suta R. Par kādu kritiku // Latvijas Vēstnesis. 1923. gada 13. decembrī, nr. 280, 3. lpp.

4 R. V. [Rihards Bērziņš (Valdess)]. Rīgas mākslinieku grupas mākslas izstāde // Ilustrēts Žurnāls. 1923. gada 14. decembrī, nr. 50, 524.-525. lpp. Uga Skulme, izstādes dalībnieks, bija sagatavojis reprodukcijas savam rakstam, kas žurnālā arī ir lasāms, bet redakcija reprodukcijas izmantoja Valdesa atbildei Sutam.

5 Peņģerots V. Romāns Suta // Ilustrēts Žurnāls. 1929. nr. ¾, 73. lpp.