Latvijas mākslas klasika

E. Brencēns dzimis zemnieku ģimenē. Pēc brālēna Kārļa Brencēna ierosinājuma Eduards mācījās barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, kur no 1902. līdz 1911. gadam (ar pārtraukumiem) apguva dekorāciju un stikla glezniecību.1

Pēc obligātā dienesta armijā Brencēns tika ierauts I pasaules karā un Galīcijas frontē ievainots. 1918. gadā viņš atgriezās Valmierā un pievērsās glezniecībai. 1921. gadā pārcēlās uz Rīgu, strādāja par zīmēšanas skolotāju, no 1926. gada turpināja pedagoģisko darbību Madonā un Cesvainē.

Brencēns gleznoja dekorācijas provinces pašdarbības teātriem, ainavas, portretus, mītiski vēsturiskas kompozīcijas un darināja ilustrācijas. Plašu rezonansi ieguva viņa tēli brāļu Kaudzīšu romānam “Mērnieku laiki”.

Madonas periodā mākslinieks atkal atgriezās pie Vidzemes ainavas. “Ne tikai žanram, pat peizažai sava alegoriska nozīme. Gleznā “Pēc lietus”, kura ir viena no skaistākām Brencēna peizāžām, ar ceļu esot apzīmējis dzīves ceļu, kas iet pret kalnu nezināmās tālēs u.t.t. Katra lieta, katra vieta nav vienkāršs priekšmets vispārējā nozīmē, bet tam ir dziļāks saturs, sakars ar irreālo

iedomu pasauli, nezināmo cilvēka likteni u.t.t. Tāpēc viņa gleznas tālas no vieliskām krāsām un formām: tajās valda krāsu harmonija uzdevumam piemērotā noskaņojumā, sevišķi dabas skatos.”2

Ainava “Pēc lietus” gleznota plaši plūstošiem otas triepieniem, drosmīgi kāpinot motīva krāsainību: salijušajā, zilajā ceļā satumst debess zilgme, bet gaišzilajās peļķēs spoguļojas vasaras mākoņi.

Darbs iekļauts kolekcijā 2008. gadā.

Izstādīts: Neatkarīgo mākslinieku vienības rudens izstādē. Rīgas pilsētas mākslas muzejs (LNMM). 1927, [cena Ls 300].

Reproducēts: Mednis V. Eduarda Brencēna piemiņai // Ilustrēts Žurnāls, 1929, nr. 5/6, 129. lpp. (Prauliņa kunga īpašums).

Klasiskā mākslas galerija “Antonija”. Mākslas darbu izsole Rīgā 2008. gada 26. aprīlī. R., 2008, 13. lpp. [ar nosaukumu “Salijušais ceļš”].

Galerija. 2008. gada aprīlis, maijs, jūnijs. [bez lpp. nr., ar nosaukumu “Salijušais ceļš”].

1 Jaunsudrabiņš J. Edvards Brencēns // Ilustrēts Žurnāls. 1926, nr. 4, 109. lpp.

2 Mednis V. Eduarda Brencēna piemiņai // Ilustrēts Žurnāls. 1929, nr. 5/6, 134. lpp.