Latvijas mākslas klasika

Pinnis iestājās par “krāsu suverenitāti”.1 Viņam veltītajā nekrologā gleznotāja Maija Nora Tabaka piemin “slavenos, krāsainos mežus. Sākumā reālistiski, kā dabā, tad aizvien un aizvien vairāk nostilizējis košas krāsainības virzienā. Visbeidzot tie bija jau mozaīkveidīgi ar paleti uzlikti krāsu laukumi, kur par kokiem vēstīja vien melnās, vertikālās līnijas. Es tolaik dievināju viņa krāsas pastozo veiklību, kontrastus un neparasto spēku laukuma attiecībās. Es domāju – lūk, cik dīvaini, viņš spļauj virsū visiem režīmiem, mīl bohēmu, mīl laukus, zemi. Tas cilvēks gan prot dzīvot! Un viņa darbus kāroja iegūt katrs, kam tikai bija kādi lieki līdzekļi. (..) Tais laikos koši pamazām sāka kļūt visi: Pauļuks, Skulme, Valnere, Kokle, Zariņš. Bet Pinnis ir savādāks. Tie, kas pētījuši franču skolas

vēsturi, sapratīs. Vārdos šīs atšķirības grūti pateikt, tās redz ar aci: krāsa mirdz katrā plaknes un telpas punktā savādāk, nav dežūrkrāsas, ar ko piepilda to vietu, ko nevar atrisināt. Pinnis ir mirdzošs, viņš nekaitina, jo ir ar absolūto krāsu redzi”.2

Darbs iekļauts kolekcijā 2007. gadā.

Reproducēts: Latvian Painting. Lettische Malerei. 70 Years of the Latvian Academy of Arts / Compiled by Jeanne von Oppenheimer, Ingrīda Burāne. Köln: Verlag Schuffelen. [Bez izdošanas gada]. P. 157.

1 Rūdolfs Pinnis stāsta par sevi. P. Zirnīša literārais pieraksts // Rūdolfs Pinnis. Glezniecība / Sast. P. Zirnītis. R.: Liesma, 1990, 32. lpp.

2 Tabaka M. In memoriam. Rūdolfs Pinnis. 11.10.02.- 21.10.92. // SestDiena (Dienas pielikums). 1992. gada 21. nov., 13. lpp.