Latvijas mākslas klasika

R. Pinnis piedzima lauku amatnieka ģimenē. Mācījās Valdemāra Tones studijā (1919-1920) un Latvijas Mākslas akadēmijā (1921-1922). 1927. gadā apceļoja Itāliju un Ēģipti. 1929. gadā ieradās Parīzē, kur kopā ar gleznotāju un grafiķi Reinholdu Kalniņu noīrēja darbnīcu. Apmeklēja Granšomjēras privāto akadēmiju (Académie de la Grande Chaumière). Sākoties II pasaules karam, kopā ar sievu atgriezās Latvijā, atstājot darbnīcā vairāk nekā 300 gleznu, kas kara situācijā pazuda kā bezsaimnieka īpašums. Rīgā Pinni iecēla par LPSR Mākslas lietu pārvaldes tēlotājas mākslas nodaļas vadītāju (1940-1941). 1945. gadā kopā ar ģimeni mākslinieks centās atgriezties Parīzē, taču viņa kuģi sarkanās armijas flotes jūrnieki nosūtīja atpakaļ uz Rīgu, un Pinnis nonāca apcietinājumā Sibīrijā.1

Atgriežoties Rīgā, Pinnis gleznoja kanāla ainavas, kas izveidotas 19. gadsimta vidū pēc nocietinājuma vaļņu nojaukšanas. Pankūku bastiona vietā toreiz uzcēla Rīgas Pirmo teātri (padomju laikā sauktu

par LPSR Operas un baleta teātri, tagad par Latvijas Nacionālo operu). Dzeltenā operas ēka ar balto portika kolonādi un Latvijas PSR Valsts universitātes ēka rozā krāsā, kas paveras skatienam aiz kanāla, veido kulises skvēram. Dzīvespriecīgus akcentus tam piešķir arī oranžīgais tramvajs un tumšās, sīkās cilvēku figūriņas. Parka pavasarīgi rūsganā josla virmo postimpresionisma vēsmās. Pinnis turpināja Parīzē praktizēto krāsziedu, kas 1940. gadu beigās atzīts par nīdējamu formālismu. 1950. gadā viņu izslēdza no Mākslinieku savienības, kuras dibināšanā pats bija aktīvi piedalījies. Apzinātā krāsainība kļuva par Piņņa pretestības līdzekli politiskajām prasībām pakļautajā mākslas vidē.

Darbs iekļauts kolekcijā 2006. gadā.

Reproducēts: Latvijas glezniecības klasiķi [Mākslas kalendārs 2007. gadam] / Sast. un teksta autore A. Vanaga. R.: Lukoil, 2006.

1 Rūdolfs Pinnis [Katalogs / Sast. G. Gerharde-Upeniece]. R.: Valsts Mākslas muzejs, 2002, 94. lpp.