Latvijas mākslas klasika

V. Irbe dzimis amatnieka ģimenē. Mācījās Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skolā (1908-1911) un Jūlija Madernieka studijā (1911-1913). Kara gados uzturējās klosteros Rīgā, Pēterburgā un Suhumi. Atgriežoties Rīgā ap 1919. gadu, pievērsās glezniecībai pasteļa tehnikā uz melna papīra. Irbe gleznoja plaukstas lieluma uzmetumus – ainavas, pilsētas skatus, žanrus, portretus un ziedus, ko pārdeva par “mazu, melnu naudiņu”1. No lielāka izmēra pasteļiem šķīrās nelabprāt. 1920. gados savas ētiski estētiskās atziņas Irbe publicēja vairāk nekā divdesmit iespieddarbos, kuru apjoms svārstījās starp divpusīgi apdrukātu lapu un nelielu brošūru.2 Staigāja basām kājām ziemas laikā un atturējās no mazgāšanās. Šīs īpatnības nošķīra viņu no sabiedrības, vienlaikus

piešķirot māksliniekam savdabja oreolu. Irbe gāja bojā vācu uzlidojuma laikā.

Irbes reliģiozitāte izpaudusies “Latgales ainavā”, kur dominē pareizticīgo baznīca ar diviem sīpolveida kupoliem. Baznīcas priekšā drūzmējas ļaudis. Kompozīcijas dinamiku veido formas kustība, ietverta ekspresīvā žestā, kā arī melnais papīra pamattonis, kas vīd cauri pasteļa krāsas klājumam. Pamatnes dotais kapitāls piešķir polihromijai savdabīgu skanējumu.

Pirms iekļaušanas kolekcijā 2001. gadā darbs piederēja Danielam Jānam.

1 Neilis K. Tie trakie gleznotāju gadi. R.: Neputns, 2006, 119. lpp. Pirmpublicējums: Linkolna: Vaidava, 1986.

2 Kalnačs J. Irbītes mantojuma mazāk zināmā daļa // Krāj.: Voldemārs Irbe / Sast. un pēcvārda aut. G. Pupa, R.: Preses nams, 1995, 111. lpp.