Latvijas mākslas klasika

Ap 1910. gadu, kad mira Zārdiņa mātesbrālis, ģimene mantoja brāļa īpašumus Vitebskā un pārcēlās uz šo hasīdisko pilsētu, kas pēc oktobra revolūcijas izraisītā bada deva daudziem māksliniekiem patvērumu, kļūstot par vienu no Krievijas avangarda centriem. 1920. gadā Zārdiņu ģimene atgriezās Rīgā. Zārdiņš apmeklēja Neatkarīgo mākslinieku vienības studiju un piedalījās vienības izstādēs, taču par tās biedru uzņemts netika.1 Norobežojies no sabiedrības un mainīgās realitātes, no 1937. gada Zārdiņš dzīvoja māsām piederošā mājā Jūrmalā, pildot sētnieka pienākumus un citus gadījuma darbus. Līdz mūža beigām darināja neliela izmēra figurālas kompozīcijas grandiozām iecerēm, modernisma strāvojumus

pārkausējot spilgti subjektīvā, bieži teatralizētā un seksuāli uzsvērtā intonācijā, kāda vērojama arī sievietes kailfigūrā ar zilajiem cimdiem. Zīmējumus Zārdiņš papildināja ar piezīmēm, neatstājot tukšus laukumus.

Par Zārdiņa mākslas eksistenci sabiedrība uzzināja 1997. gadā, kad mantinieki darbus atnesa uz antikvariātu “Volmar”.

Darbs iekļauts kolekcijā 2004. gadā.

Reproducēts: Pestova L. Ādolfs Zārdiņš. R.: Neputns, 2004, 79. lpp.

Latvijas glezniecība. Kronētā ikona. 100 / Sast. un teksta aut. A. Vanaga. R.: Nacionālais apgāds, 2005, 38. lpp. Izdevums angļu val.: Painting of Latvia. The Crowned Icon. 100.

1 Pestova L. Ādolfs Zārdiņš. R.: Neputns, 2004, 8. lpp.