Latvijas mākslas klasika

Sajūsmu, apbrīnu un slavu, noniecinājumu un aizmirstību, visbeidzot triumfālu atgriešanos mākslā, laikiem mainoties, pieredzēja J. Rozentāla darbs “Princese ar pērtiķi”.1 Rozentāls bija radījis oriģinālu tēlu, kas apliecināja citādības iespējamību. Tas vainagoja Latvijas simbolisma un jūgendstila sniegumu, iekļaudamies Eiropas mākslas kontekstā.

“Princese ar pērtiķi” atklātībā parādījās 1913. gada martāIII Baltijas mākslinieku savienības izstādē Rīgas muzejā, bet savu reputāciju tā nostiprināja vasarā Minhenes Stikla pilī (Glaspalast) apvienības Secession rīkotajā XI starptautiskajā mākslas izstādē. Izstādes laikā Leipcigas izdevniecība “Velhagen & Klasings”, kuras uzmanības lokā bija sieviete kā skaistuma ideāla nesēja, iegādājās šīs J. Rozentāla gleznas reproducēšanas tiesības. Domājams, tiesības netika izmantotas I pasaules kara dēļ, taču ārpusnieku vērtējums vērsa uzmanību uz veiksmīgo atradumu. Mākslinieks darināja gleznas replikas, variējot formāta lielumu un ieviešot atšķirīgas detaļas. Viens no kompozīcijas virtuoziem atkārtojumiem pieder LNMM.

Par kompozīcijas pirmo uzmetumu uzlūkojams ogles un zīmuļa zīmējums (71x33 cm, privātkolekcija). Darba nākamā stadija vērojama G. Belēviča kolekcijas eksemplārā. Tas gleznots uz papīra un dublēts uz kartona. Meklējot ideālo risinājumu, papīrs “pagarināts” no 58x27 cm uz 59,5x28,7 cm, vajadzīgo tiesu uzlīmējot uz kartona. Pirmais paraksts aizkrāsots, otrais novietots mazliet zemāk. Darba aizmugurē redzams cara laika zīmogs, kas apliecina, ka “izvešana uz ārzemēm ir atļauta”. Tāpēc domājams, ka tieši šo darbu izstādīja Minhenē. To, ka Minhenes darbs nebija liels, var nojaust arī no izstādes aculiecinieka gleznotāja Bernharda Borherta Rozentālam rakstītās atklātnes: “Nupat apbrīnoju jūsu “Princesīti” (Prinzeschen), kurai diemžēl ir pārmērīgi spilgti kaimiņi.”2 Minhenes catalogs apstiprina tikai to,

ka darbs ir gleznots ar eļļu, par tā pamatni un izmēriem nekas nav teikts.3 Vienlaikus jāņem vērā, ka darbs atšķiras no attēla pirmpublicējuma almanahā “Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen” (1913). Atšķirības meklējamas fonā redzamajā salmu paklājā. Savukārt “Princeses” variantu, ko pēc mākslinieka nāves mantoja viņa ģimene, Rozentāls papildināja ar pērtiķa bļodiņu un augļiem.

Savdabīgā pāra priekštečus var ieraudzīt kādā japāņu ksilogrāfijā.4 Rozentāla laikabiedri princesē domāja pazīstam vai nu aktrises Marijas Leiko, vai arī somu dejotājas Megijas Gripenbergas vaibstus. Toties par pērtiķa identitāti šaubu nav. Rozentāla dēls Miķelis atcerējās: “Katru rītu Alberta ielā 12 ieradās čigāns ar pērtiķīti. Pērtiķīti tēvs izmantoja kā modeli, un čigāns par katru dienu saņēma 1 rubli.”5

J. Rozentāla darbs “Princese ar pērtiķi” līdz 2006. gadam atradās pie kolekcionāra un drēbnieka Augusta Rusmaņa mantiniekiem. Rusmanis to bija nopircis 1975. gadā no Agras Klaužas, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Dārzkopības katedras vadītāja profesora Jāņa Sudraba audžumeitas.

1 Vanaga A. Princeses un pērtiķi // Rīgas Laiks, 2007, februāris, 68.-73. lpp.

2 No B. Borherta vēstules J. Rozentālam. Minhenē 1913. gada 24. oktobrī // Dzīves palete / Sast. I. Pujāte un A. Putniņa-Niedra. R.: Pils, 422. lpp. RTMM 391154. Tulkojums no vācu valodas.

3 Bavārijas transportkantora pavadzīme (1914. 4. I) fiksē, ka kaste ar vienu ierāmētu gleznu svērusi 42 kg. RTMM 391264.

4 Cielava S. Glezniecība. Krāj.: Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940, R.: Zinātne, 1986, 123. lpp. Suzuki Harunobu kokgriezums “Jaungada dejotāja ar pērtiķi” bija reproducēts Berlīnē izdotajā mēnešrakstā “Kunst und Künstler” (1907, krāsainā ielīme blakus 389. lpp.).

5 Stankevičs A. Pēc pirmajiem cīruļiem. R.: Liesma, 1981, 219. lpp.