Latvijas mākslas klasika

B. Bērziņš piedzima elektriķa ģimenē. 1952. gadā beidza Rīgas daiļamatniecības vidusskolas dekoratoru nodaļu un iestājās LPSR Valsts Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, absolvējot to 1959. gadā. “Uz to laiku jau Bērziņš bija redzama personība ar zināmu auru, kura dotības visi pamanīja un respektēja. Viņam bija spēcīga intuīcija, un, kad viņš to mēģināja izteikt vārdos, tur bija ārkārtīga loģika. Parasta loģika ir sausa, bet Bērziņa loģika bija ļoti tēlaina, tāpēc ārkārtīgi iedarbīga.”1 1963. gadā Bērziņš kļuva par LPSR Valsts Mākslas akadēmijas pedagogu.

Jau 1958. gadā Otrajā jauno mākslinieku darbu izstādē Bērziņš eksponēja gleznu “Uz pirti” (1957), kur vīrs un sieva mēnessgaismā dodas uz pirti. Šī tēma, sākotnēji izsaucot kritikas ugunis, strauji turpinājās un izvērtās par “versmojošu himnu raženas sievietes auguma plastiskai bagātībai”.2

Gleznā “Pirtī” dziļajā tumsā uz miklas lāvas redzamas četras sēdošas sievietes un akmens pavards. Sakurtā uguns uz kailajām miesām izspēlē dažādas maigas un asas krāsu pārejas no rozā līdz oranžajam. Arīdzan mazgājamās bļodas apmalei

tiek piešķirts dzīvīgi oranžs kontūrējums. Te jaušama gan van Goga, gan Voldemāra Zeltiņa mākslas klātbūtne. Bērziņš apgalvoja, ka “es negleznoju pirti vai peldētājas tāpēc, ka viņas mazgājas. (..) Es gribu tīru mantu, tīru formu”.3 Fiziskajā tīrībā atrastā formas tīrība Bērziņa interpretācijā ieguva arhetipisku padziļinājumu un metafizisku šķīstīšanos.

Drīz pēc Bērziņa aiziešanas 2003. gadā Valsts Mākslas muzejs (tagad LNMM) īstenoja mākslinieka ieceri gleznas izstādīt kopā ar Bērziņa sievas tēlnieces Rasmas Bruzītes skulptūrām. Iekārtojot ekspozīciju “Mantojums” Baltajā zālē, pirts motīvs abu autoru darbos ieguva ģimenisku kopsaucēju.

Darbs piederēja Mākslinieku savienības grāmatvedim Birzulim. Iekļauts kolekcijā 2006. gadā.

Reproducēts: Latvijas glezniecības klasiķi [Mākslas kalendārs 2007. gadam] / Sast. un teksta autore A. Vanaga. R.: Lukoil, 2006.

1 J. Pīgoznis. Cit. pēc: Slava L. Dieva buča. R.: Jumava, 2000, 141. lpp.

2 Slava L. Dieva buča. 117. lpp.

3 Boriss Bērziņš / Sast. un teksta autore L. Slava. R.: Neputns, 2003, 138. lpp.