Latvijas mākslas klasika

Ģ. Eliass dzimis lauksaimnieku ģimenē. Mācījās Johana Valtera studijā Jelgavā (1902) un V. Purvīša studijā Rīgā (1904). 1905. gadā Eliass iesaistījās revolūcijā, 1906. gada 30. janvārī piedalījās kaujinieku iebrukumā slepenpolicijā, lai atbrīvotu apcietinātos biedrus.1 1906. gada 22. decembrī viņu arestēja, un 1907. gadā ar segvārdu Ludvigs (Luijs) Teodors Līlavs Indriķa dēls viņš emigrēja. Mākslas studijas Eliass turpināja Briseles Karaliskajā mākslas akadēmijā (1910-1912) un 1913. gadā mēnesi papildinājās pie Žana Pola Lorāna Parīzē.2

Sākoties I pasaules karam, Eliass atgriezās dzimtajās mājās “Zīlēnos”. “Zīlēniem” raksturīgs sarkans jumts, tā saucamā lāča pakaļa. Atveidojot ēku gleznā, autoram nebija svarīgi akcentēt telpiskumu, bet gan krāsu kārtojumu plaknē, saglabājot atsauci uz realitāti. Visas formas

aptver tumšas kontūras, kas platuma dēļ konkurē ar polihromajiem laukumiem, radot plūstošu masu kustības efektu. Eliasa formāli akcentētajā gājienā atbalsojas Zemgales līdzenums un Pontavēnas skolas kluazonisma (cloison=franču val.=starpsiena) interese par plaknes un līnijas attiecībām, kuru ģenēzi saista ar viduslaiku vitrāžu svina stiegrojumu, japāņu estampu un lubu bilžu estētiku. Eliasam šādu darbu ir maz, bet tie ir ļoti spēcīgi. Līnija māksliniekam palīdzēja atgriezties pie striktas uzbūves.

Darbs iekļauts kolekcijā 2006. gadā.

1 Stradiņš J. Latviešu kaujinieki 1905.-1907. gadā // Rīgas Laiks, 2005, 7., 28. lpp.

2 Ģederts Eliass. Gleznas Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā / Sast. un teksta autori M. Kaupere, A. Osmanis. Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, 2002.