Latvijas mākslas klasika

1890. gados Pēterburgas latvieši no Mākslas akadēmijas, barona Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas apvienojās pulciņā “Rūķis”. Viņu mērķis bija tapt par īstiem savas tautas dēliem un izciliem māksliniekiem. “Vasaras ainava” apstiprina, ka bijušo “rūķu” un nācijas kultūras līdumnieku gleznotāja V. Purvīša un komponista J. Vītola ceļi Latvijā turpināja krustoties ne tikai darba, bet arī privāto attiecību jomā.

Purvīša “Vasaras ainavā” redzamo māju, bijušo muižas aldara mītni, ar 60 pūrvietām “dabas jaukumu” Latvijas valsts par īpašiem nopelniem piešķīra Jāzepam Vītolam 1922. gadā. Māja atradās pie parka vecā dīķa, un komponists to nosauca sievas vārdā par “Anniņām”. Tagad te atklāts Jāzepa Vītola muzejs.

Vasaras zaļumu V. Purvītis uzskatīja par vienveidīgu, tāpēc visbiežāk viņa interesēs iekļāvās ziedošu ābeļu vai pļavu puķu izšķērdīgais krāšņums. “Anniņas” pavedināja gleznotāju

pievērsties ūdensrožu motīvam, ko glezniecībā patentēja Klods Monē. Purvīša ainavā Vītola nama divslīpju jumts vīd cauri koku lapotnei, tālumā kokus piesedz viegla dūmaka, bet priekšplānā ielīkumojas ūdeņi. Ierasto kūstošā sniega saliņu vietā plaukst pastozi trieptas ūdensrožu baltās ziedlapas.

Šī glezna bija piederējusi LPSR Tautas rakstniekam, divkārtējam Staļina prēmijas laureātam, LPSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim. Tā bija eksponēta rakstnieka memoriālā muzeja “atpūtas stūrītī” Rīgā, Stokholmas ielā 33. Muzejs pastāvēja no 1984. gada līdz 1990. gadu sākumam.

2007. gadā glezna iekļauta kolekcijā.

Vilhelms Purvītis. 1872-1945 [Katalogs izstādēm Valsts Tretjakova galerijā Maskavā un Valsts Mākslas muzejā Rīgā] / Sast. I. Riņķe. Neputns, 2000.

Grāvītis O. Gaujienas Anniņas – Jāzepa Vītola laimības sala // Gaujiena – mana paradīze. J. Vītola dienas Gaujienā. R., 2003.