Latvijas mākslas klasika

Rentnieku ģimenē dzimušais V. J. Zeltiņš no 1896. līdz 1899. gadam mācījās Rīgā, Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā. Viņš sastrīdējās ar V. Blūmu, jo bija uzklausījis Vilhelma Purvīša ieteikumus, un no skolas tika izslēgts. 1902. gadā Zeltiņš devās uz Pēterburgu, dažus mēnešus mācījās barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā un 1903. gadā kopā ar Aleksandru Štrālu apmeklēja arī Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības glezniecības un zīmēšanas skolu. Zeltiņš atgriezās Rīgā 1904. gadā, darbojās kā ilustrators, scenogrāfs un dedzīgs mākslas disputu dalībnieks. Ir saglabājies neliels skaits viņa gleznojumu – vairāk nekā divdesmit darbu, jo savas etīdes viņš lielākoties izdāvāja draugiem. Zeltiņa ainavu un portretu studijās postimpresionisma iezīmes sajaucās ar paša autora “mūžam kustīgo nemieru, nervozitāti un liktenīgo

trauksmi”1, kas pamudināja mākslinieku nepiepildītas mīlestības dēļ beigt dzīvi pašnāvībā, saindējoties ar bromkalciju.

Ekspresīvā “Ziemas studija” savu dinamisko raksturu iegūst ar kompozīcijas fragmentārismu un pastozo triepienu, kas izstiepjas gaismēnu diagonālēs, koku stumbru vertikālēs un kūstošā sniega brīvajā ņirbā, saglabājot ķepīgu faktūru. Brūni pelēcīgos toņus uzspridzina izmeklēts krāsu akords: zilais, baltais un oranžais. Tieši ar triepienu radītā forma saliedē tehniku un sižetu vienotā veselumā. To nevar atkārtot, pārnesot motīvu lielākā formātā, tādēļ studija ir vērtējama kā pabeigts darbs.

Glezna atrodas kolekcijā no 2007. gada.

1 Gruzna P. Atmiņas par Voldemāru Zeltiņu // Ilustrēts Žurnāls, 1925, nr. 2, 47. lpp.

Ābele K. Voldemārs Zeltiņš. No: Latvijas mākslas vēsture. www.cornholio.lv/wiki.