Latvijas mākslas klasika

F. H. Barizjena vectēvs bija Francijas karaļa Luija XIV būvju inženieris, kurš savu uzvārdu nomainīja pret iesauku Parisien – Parīzietis. Tā izrādījās veiksmīga mazdēlam – viņš apguva franču glezniecības tradīcijas Drēzdenē. No 1770. līdz 1784. gadam Bariz­jens bija hercoga galma mākslinieks un gleznu galerijas inspektors. Viņš gleznoja parādes portretus, dekorācijas teātra uzvedumiem, kā arī veica gleznojumus Jelgavas rezidencē, iemiesojot estētiskos uzskatus, kam sekoja Kurzemes un Vidzemes muižniecība.

1786. gadā Barizjens Pēterburgas Mākslas akadēmijas komisi­jai uzrādīja Rīgas ugunsdzēsēju majora 102 gadus vecās atraitnes Kristianas Linkas attēlojumu. Tas bija gleznots tai pašā gadā 17. gadsimta holandiešu reālistiskā portreta tradīcijās kā psiho­loģiska rakstura glezna. Par to Barizjenam 1787. gadā piešķīra aka­dēmiķa nosaukumu. K. Linkas portrets rāda mūžvecas sievietes tēlu loga ailā. Barizjens spēja gleznā iemiesot veca cilvēka skais­tumu, it kā atklājot kādu mūžības noslēpumu. 1957. gadā šo darbu iekļāva Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā.

Salīdzinot abus LNMM un G. Belēviča kolekcijā esošos vecās sievietes portretus, mākslas zinātnieks un gleznotājs Imants Lancmanis komentē: “Par Sanktpēterburgā izstādīto K. Linkas por­tretu Jūlijs Dērings Baltijas mākslinieku leksikona “Sammlung von Materialien zum Ostbaltischen Künstler­Lexikon” manuskriptā 1873. gadā rakstījis, ka gleznā attēlota veca sieva ar sveci rokā, kas izdziest kā viņas dzīve. K. Linkas

portrets fiksēts Andreja So­mova 1874. gadā izdotajā Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas kolekcijas aprakstā, taču tur svece nav minēta. Tas liek domāt, ka K. Linkas portrets varbūt ir pastāvējis vairākos variantos un viens no tiem bijis ar sveci sievietes rokā. Šo pretrunu izskaidro G. Belēviča kolekcijas glezna. Tā tapusi 1787. gadā Sāremā salā (Ārensburga ir Kuresāres vēsturiskais nosaukums vācu valodā) kā glezno­jums no dabas un nevar būt darbs, par kuru iegūts akadēmiķa nosaukums. Acīmredzot Jūlijam Dēringam vai nu oriģinālā, vai atkārtojumā bijusi zināma Sāremā salas glezna un viņš sajaucis abus darbus. “Veca vīra portrets” savukārt sasaucas ar veča por­tretu, kas 1785. gadā Barizjenam atnesa Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas “ieceltā” (назначенный) nosaukumu, kas bija pirmā pakāpe ceļā uz akadēmiķa rangu. Abi G. Belēviča kolekcijas darbi liecina, ka Barizjenu turpinājusi saistīt “grumbu estētika”, kādu 18. gadsimta mākslā modē bija ievedis Baltazars Denners. Vienlai­kus tā bija arī interese par vienkāršo darba cilvēku, ko savukārt no­teica apgaismības laikmeta ideāli.”

Pirms iekļaušanas kolekcijā 2006. gadā abi portreti atradās privātīpašumā Igaunijā.

Lexikon Baltischer Künstler / Bearb. von W. Neumann, Riga, 1908, S. 5.­6.

Lancmane I. Frīdrihs Hartmanis Barizjens un viņa laiks. Studija, 1997, ziema (1).

Lancmane I. Frīdrihs Hartmanis Barizjens un viņa laiks. 18. gadsimta portrets Latvijā. Kataloga manuskripts izstādei.