Latvijas mākslas klasika

O. Jaunarājs piedzima zemnieka ģimenē. Mācījās Hermaņa Aplociņa mākslas studijā Liepājā, Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē (1927-1928). 1929. gadā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, kuru beidza 1936. gadā, absolvējot Vilhelma Purvīša Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu.

Jaunarājs strādāja par zīmēšanas skolotāju. 1940. gadā, būdams kreisi noskaņots, kļuva par Mākslas darbinieku arodbiedrības sekretāru, 1944. gadā tika pieņemts darbā LPSR Mākslas akadēmijā par pedagogu, taču formālisma kampaņas laikā 1950. gadā no darba akadēmijā atbrīvots. Kā žurnāla “Zvaigzne” mākslinieciskais redaktors riskēja ar amatu un deva pasūtījumus cilvēkiem ar “aptraipītām” biogrāfijām. Taču vispilnīgāk Jaunarāja donkihotisms izpaudās glezniecībā. 1960. gados, kad abstrakcija tika uzskatīta par sociālu ļaunumu, sāka gleznot

darbus “pēc sava garīgā ģīmja”.1

Glezna “Guļošā”, kur figūra, apvilkta ar melnu, biezu kontūru, ir iekomponēta starp lieliem krāslaukumiem, fiksē Jaunarāja pārejas posmu no realitātes uz abstrakciju. Sarmīte Sīle, mākslas zinātniece, atceras, ka bija uzaicināta uz mājām pozēt. Kā labs modelis viņa saņēma 10 rubļu par seansu, un tā bija laba nauda. Sarmīte gulēja uz liela dīvāna, Jaunarāja jaunā sieva tulkotāja Skaidrīte Jaunarāja lasīja grāmatu un sekoja līdzi norisei. “Jaunarājs bija fantastisks vizuālais tēls”.2

Darbs iekļauts kolekcijā 2006. gadā.

1 O. Jaunarājs. Cit. pēc: Vanaga A. Par Oļģerta Jaunarāja donkihotismu un par to, kā skatīties abstrakto mākslu // Izglītība un Kultūra, 1997. gada 6. nov., 16. lpp.

2 No sarunas ar Sarmīti Sīli 2008. gada 1. augustā.