Latvijas mākslas klasika

J. L. Eginks, būdams ārlaulības bērns, savu radniecību ar tēvu brīvkungu Fridrihu fon Knigi apliecināja otrādi rakstītā uzvārdā. Eginka izglītības sadrumstalotību kompensēja kosmopolītiskajā mākslas pasaulē iegūtais uzskatu vērienīgums, izkoptās profesionālās un saskarsmes prasmes. Tērbatas universitātē viņš studēja filosofiju (1811-1812), privāti apmeklēja Pēterburgas Mākslas akadēmijas zīmēšanas klases (1813-1814), mācījās vairākās Eiropas mākslas akadēmijās. 1817. gadā Eginks aizceļoja uz Itāliju un 10 gadus pavadīja Romā, tuvinoties vācu romantiķu – nācariešu lokam. 1828. gadā viņš kļuva par Romas sv. Lūkas akadēmijas korespondētājlocekli. 1836. gadā Pēterburgas mākslas akadēmija par fabulista Ivana Krilova portretu (1834) Eginkam piešķīra akadēmiķa grādu.

Eginks gleznoja vēsturiskas, mitoloģiskas un reliģiskas kompozīcijas. Būdams “liels skunstes mālderis”, viņš ieradās Jelgavā 1837. gadā, lai strādātu par zīmēšanas skolotāju ģimnāzijā, bijušajā Akademia Petrina, ar atalgojumu 399 rbļ. gadā, bet

plašāka Baltijas vācu sabiedrība viņu novērtēja kā portretistu. Portrets plauka, līdz 1840. gados parādījās fotogrāfija, atstājot iznīcinošu ietekmi uz mākslinieku ienākumiem.

Eginka “Vīrieša portrets” uzrāda romantisma izkāpināto interesi par individualitāti, cilvēka garīgo un emocionālo satraukumu, kas paceļas pāri piederībai kādam sabiedrības slānim. Intīmais formāts saglabā reprezentācijas portretiem raksturīgo nosvērto stāju. Mākslinieks izgaismo modeļa sejas vaibstus, it īpaši augsto pieres daļu. Par bīdermeiera modi liecina neuzkrītošā elegance: matu sasuka, pēc auguma šūts redingots, kas bija kļuvis par klasisku garderobes sastāvdaļu, un vienīgā spilgtā detaļa – sniegbaltā iestīvinātā apkaklīte ar melno dienas kaklasaiti. Personisku niansi ienes plaukstoši ceriņa zari, kas akcentē jaunības pievilcību un Kurzemes botāniskās intereses: ceriņus Latvijas teritorijā ieveda 19. gadsimta sākumā.

Darbs iekļauts kolekcijā 2003. gadā

Fogele S. Johans Lēberehts Eginks. R.: Zinātne, 1994.