Latvijas mākslas klasika

P. Duškina māte Marta Duškina bija Rīgas 3. vidusskolas direktore. Kad 1952. gadā viņa kādai absolventei, mācītāja meitai, izsniedza medaļu par izcilām sekmēm, direktori izslēdza no komunistiskās partijas, bet Paulam nācās aiziet no Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas. Duškins beidza Iļjas Repina Ļeņingradas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta Grafikas nodaļu 1959. gadā. Viņa atgriešanās Latvijā un debija ar impresionistiskiem ofortiem sabalsojās ar “atkušņa” laiku.

“Pauls Duškins par savu grafikas lapu galveno varoni padara atmosfēru, ja mēs šo vārdu saprotam divās nozīmēs – te ir gan rūpnieciskās

vides atmosfēra ar ēku siluetiem, ostas krāniem un strādnieku grupām, gan miglas, dūmakas un dūmu pilnā Rīgas fabriku rajonu un Daugavas krastu “gaisa struktūra”, kas savu spoguļvariāciju gūst atspīdumos ūdenī.”1

Duškins izmantoja vara plates, pats drukāja novilkumus, uzskatot, ka tas ir tikpat svarīgi, kā gravēt un kodināt. Mākslinieks bija iecienījis sēpijas un zilganpelēko krāsu. Pēdējā ieguva nosaukumu “Duškina zilais”.

Darbs atradās Grafikas kameras krājumā. Kolekcijā iekļauts 2006. gadā.

1 Ģērmanis A. Paula Duškina patiesības ceļš // Literatūra un Māksla, 1988. gada 15. jūlijā, 8. lpp.