Latvijas mākslas klasika

H. Vīka piedzima liķieru rūpnīcas strādnieka un destilatora ģimenē. Mācījās Jaunavu apvienības meiteņu amatniecības sagatavošanas skolā (Vorbereitungsschule zu den Sachkursen der Mädchen – Gewerbeschul des Jungfrauen-Vereins). Pirmā pasaules kara gados Vīka strādāja dažādus darbus Polijā, Krievijā un Lietuvā, no 1920. līdz 1935. gadam bija ierēdne Tirdzniecības un rūpniecības ministrijā, Finanšu ministrijā un pēc tam Latvijas Hipotēku bankā.

Vakaros Vīka apmeklēja Tautas universitātes Filozofijas un filoloģijas fakultāti (1920-1922), mācījās Augusta Zauera studijā (1922-1925) un Ugas Skulmes studijā (1925-1927). Uga Skulme atceras, ka jau mācekļa gados

Vīka rūpīgi sacerēja kompozīcijas gleznām. Viņa attīstīja jaunromantismā plaši izmantotos motīvus – ziedus, putnus, mākoņus, mēnesnīcu, logu, drapērijas… Visu to, kas pauda ilgas pēc absolūtā skaistuma. Līdztekus Vīka ilgstoši un rūpīgi darināja zīmējumus ar sevī noslēgtiem, idealizētiem, jutekliskiem un pašpietiekamiem sižetiem, kurus 1930. gadu kritika uzņēma ar klaju agresiju. Mākslinieces iztēles un manierīgi sabiezinātā formas ēnojuma dēļ zīmējumi iederas art deco strāvojumā kā stila individualizēta variācija.

Darbs iekļauts kolekcijā 2007. gadā.

Izstādīts: Hildas Vīkas gleznu un grafiku izstāde. Valsts Tēlotājas mākslas muzejs. 1959.