Latvijas mākslas klasika

Jēkabam Kazakam piemita tieksme uz pašrefleksiju, kas vispilnīgāk izpaudās ekspresionistiskajos pašportretos. Pašportrets ir pielīdzināms monologam, vienskaitļa pirmās personas tiešajai runai, kurā autors noskaidro sev būtisko. Paralēli dzīves kopsavilkumu Kazaks mēdza pierakstīt. Kādā burtnīcā vienā piesēdienā Kazaks fiksējis savu pieredzi: “Dzimtbūšanu, pilis dūmu stabiem un nāvi piektā gadā, karu, bēgļus uz Kurzemes pusi, badu – griezu kokā. Eglīts lasīja dzejoļus, pie Alfrēda Ozoliņa un vēl citur gāju. Viņš spēlē čelo. Es skatījos vecos meistarus un nozīmēju. – Cilvēkiem nebija ko ēst, tukšās ielās stāvēja mājas melnas no tumsas un domas stiga neziņā. – Ziemu gleznoju bēgļus un vecāku portrejas. Melnas, baltas formas stiprās pretešķībās ar viegliem noskaņojumiem sarkanā, dzeltenā un zilā. Kompozīciju nosvēru daudzās studijās, monumentālā gleznas būvē atradu patiku un apmierinājumu. Es nesu malku un kurināju krāsni. Loga šķirbās vējš; salu. Vēl zīmēju iz strēlnieku dzīves.

No bulvāra ar zaļiem kokiem nāca saule. Es aizmirsu melnu un formas – gleznas dzīvoja. Pa logu smarža. Pilsēta dunēja. Ernests Stenders atbrauca no Valkas zīmēt priekš grāmatām. Pārdeva drēbes ēdienam. Es devu maizi. Vakarus gājām pa kanālmalu un vienu nakti dzērām vīnu, skūpstījām sievietes. – Ansis Cīrulis no Parīzes zīmēja burtus. Kara vietas pie Daugavas un redzējām Nāves salu.

Es dzīvoju jumtā starp Svētā Petera un Jāņa baznīcām. Līdz logam liepa uz ielas un pretī lielais tornis. Spēlē ērģeles.

Maksāju modelim Elzai. Aiz segas krita brunči un pogāja ņieburu. Es viņu zīmēju daudzreiz. Priekš grāmatām melnbaltus, Eglīti kokgriezumam. Gleznoju sievieti ar saulessargu. Formas, gatavību kompozīcijā un darbā. Pie manis nāca kundzes un gleznotāji, četras šauras trepes. Braucu uz jūras malu, Alfrēds Ozoliņš līdz. Vasarnīcā, ar gudru sievieti

gar jūru. Priede un strīpa debesij no mūžīgiem viļņiem. Svētdien zīmēju Baronu un Augustu Dombrovski Mīlgrāvī. Reinas vīnus un rīdzinieces dažas naktis, tāpat vienu par naudu. Gleznā gribēju vienot darbu un ideju. Es pabeidzu divas portrejas no paša, vienu uz svaiga kaļķa – sevi un noskaidroju mērķus sarunās, kā arī viens. Ērģeļu mūziku un grēku atceros no istabas ar logiem uz baznīcām. Es pārdevu nospiedumus par diviem rubļiem; Kārlis Skalbe piecdesmit; Purvītis pelnīja Kristiānijā; satikos. Pa izrakņātiem ceļiem un cauri miestiem no lielgabaliem sašautiem gāju septiņpadsmit verstis. Es dabūju maizi un desas. Griezu savu portreju kokā.

BEI x – x GAS”. 1

Darbs iekļauts kolekcijā 2007. gadā.

Izstādīts: Jēkaba Kazaka piemiņas izstāde. Rīgas pilsētas mākslas muzejs (LNMM). 1922.

Jēkaba Kazaka 75. dzimšanas dienai un 50 gadu nāves dienas atcerei veltītā izstāde. Valsts Mākslas muzejs (LNMM). 1970.

Jēkaba Kazaka simtgades izstāde. Valsts Mākslas muzejs (LNMM). 1995.

Rīgas grupa 1915-1940: Klasiskais modernisms. Bordo Mākslas muzejs Francijā (festivāls “Etonante Lettonie” (“Pārsteidzošā Latvija”)). 2005.

Reproducēts: Jēkaba Kazaka 75. dzimšanas dienai un 50 gadu nāves dienas atcerei veltītās izstādes katalogs. R.: 1970, 16. att.

Lapacinska V. Linogriezums latviešu tēlotājā mākslā. R.: Zinātne, 1975, 39. lpp.

Lamberga D. Jēkabs Kazaks. R.: Latvijas enciklopēdija, 1995, 25. lpp.

Lamberga D. “Pārkāpis laiku un savu nāvi…” A. Čaks // Māksla, 1995, nr. 1., 45. lpp.

Lamberga D. Jēkabs Kazaks. R.: Neputns, 2007, 175. lpp. un pielikumā ‘’Grafika’’ [bez lpp. nr.].

1 LVA 2204. f., 3.v. apraksts, 108. lieta. J. Kazaka burtnīca 2. 12.-13. lpp. Teksts precizē grafikas tehniku, kas daudzos avotos ir kļūdaini dēvēta par linogriezumu.